Latvijas Republikas Satversmes tiesai
Jura Alunāna ielā 1, Rīgā, LV-1010
Biedrības „Neatkarīgais tiesiskās aizsardzības centrs”,
Reģistrācijas Nr.
Juridiskā adrese:
Konstitucionālā sūdzība
(par Saeimas 2005.gada 21.aprīlī pieņemtā Latvijas Kriminālprocesa likuma 79. panta 2.daļas neatbilstību Satversmes 89.pantam, 91.pantam, 92. panta 1. un 4. teikumam un 106. panta 1.teikumam.)
Šī konstitucionālā sūdzība (
pieteikums
) tiek iesniegts sakarā ar to ka Latvijas Kriminālprocesa likuma 79.panta 2. daļa, aizskar iesniedzēja Satversmes pantos nostiprinātās pamattiesības uz tiesībām saņemt advokāta palīdzību pēc paša izvēles, saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir vēlējies saņemt juridisku palīdzību kriminālprocesa ietvaros, kā persona kurai ir tiesības uz aizstāvību, no jurista kurš nav zvērināts advokāts, kā arī vēlējies sniegt juridisku palīdzību, aizstāvot personas kurai ir tiesības uz aizstāvību, intereses kriminālprocesā. Šīs tiesības iesniedzējam tika liegtas, pamatojoties uz apstrīdēto likuma normu – Latvijas Kriminālprocesa likuma 79. panta 2.daļu (turpmāk tekstā – „apstrīdētā likuma norma”).
Norādītās iesniedzēja aizskartās tiesības ir minētas Satversmes 8. nodaļā, kas saucas cilvēka pamattiesības.
Iesniedzēja pamattiesību saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību un aizstāvēt citas personas intereses kriminālprocesā aizskārumus var novērst vienīgi Satversmes tiesa; šādu aizskārumu novēršanai nepastāv vispārēju tiesību aizsardzības līdzekļu. Tāpēc iesniedzējs vēršas ar konstitucionālo sūdzību tieši Satversmes tiesā.
Lietas apstākļu izklāsts un sūdzības juridiskais izklāsts ir šāds:
1.Apstrīdētā likuma norma – Latvijas Kriminālprocesa likuma 79.panta 2. daļa nosaka, ka :
-Par aizstāvi kriminālprocesā var būt:
1)zvērināts advokāts;
2)zvērināta advokāta palīgs;
3) Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm;
4) ārvalsts advokāts (izņemot šīs daļas 3.punktā minēto) saskaņā ar Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu par juridisko palīdzību.
2.Satversmes 89. pants nosaka, ka Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šīs pamatlikuma normas izpratnē, Latvijai ir saistoša arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencija (turpmāk tekstā – Konvencija), kurai, pēc tās ratifikācijas LR Saeimā 1997. gadā ir piešķirts konstitucionāls rangs, kas nozīmē to, ka tai ir augstāks juridisks spēks, nekā nacionālajiem likumiem.
Minētās Konvencijas 6. panta 3. daļas „c” punkts nosaka, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojošs tiesību minimums: -aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas nepieciešams taisnīguma interesēs.
No minētās Konvencijas normas ir tieši un nepārprotami secināms, ka personai, kura tiek apsūdzēta noziegumā ir tiesības saņemt pašas izvēlētu juridisku palīdzību, un to nedrīkst ierobežot nekādi nacionālie likumi.
Norādītais apstāklis pierāda to, ka apstrīdētā likuma norma ir pretrunā ar LR Satversmes 89. pantu.
3.Satversmes 92. panta 1. teikums nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, kas nozīmē personas tiesības uz taisnīgu tiesu, bet 4. teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Minētajā Pamatlikuma normā nav norādīts – „ uz zvērināta advokāta palīdzību”. Līdz ar to LR Saeima izstrādājot un pieņemot apstrīdēto likuma normu ir nepamatoti traktējusi jēdzienu – advokāts, tādejādi turklāt lobējot konkrētas personu grupas ( zvērinātu advokātu) intereses.
Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Šī norma atbilst ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 10. pantā, Konvencijas 6. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā paredzētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādējādi tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Turklāt gadījumos, kad persona kādu iemeslu dēļ ir kavēta vērsties tiesā, brīva pieeja tiesai nozīmē arī iespēju vērsties tiesā ar pārstāvja starpniecību. Aizstāvot savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, personai ir tiesības izvēlēties savu pārstāvi. ( ST 2003.gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-10-01).
Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir konstatējusi, ka valstij ir pienākums atturēties no darbībām, kas ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu (ST 2008. gada 9. maija spriedums Lietā Nr. 2007-24-01; 10 p-kts).
Saistībā ar advokātu īstenoto pārstāvību civilprocesā Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka vest savas lietas un pārstāvēt citas personas ne sliktāk par advokātiem var arī tiesneši un prokurori, juridisko zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu, u.tml (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01). Arī citās valstīs papildus advokātiem, tuviem radiniekiem un procesuālajiem līdzdalībniekiem par pārstāvi civilprocesā var būt citas personas, kurām ir juridiskās zināšanas (other persons with legal knowledge) (sk. Igaunijas 1998. gada 22. aprīļa Civilprocesa kodeksa 85. panta pirmās daļas 7. punktu, https://www.legaltext.ee, 22.10.2003.). Savukārt Latvijā līdz 1940. gadam saskaņā ar Civilprocesa likumu un Tiesu iekārtas likumu par pārstāvi civilprocesā varēja būt: 1) zvērināti advokāti un viņu palīgi; 2) prāvnieku tuvi radinieki: laulātie, vecāki, bērni; 3) personas, kam ir kopēja prāva, prāvnieku lietu un mantas pārvaldnieki un 4) miertiesās - bez tam vēl visas citas personas, bet ne vairāk kā trīs reizes gadā. (ST 2003.gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-10-01).
Atsevišķi vēl būtu piegriežama vērība arī Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumam lietā Nr. 2003-04-01, lai gan arī tas ir attiecināms uz civilprocesu, tomēr ar šajā spriedumā secinātajiem faktiem ir pamatojama arī dotā sūdzība.
Personai, cik vien tas iespējams, jāļauj pašai brīvi izvēlēties sev pārstāvi, tostarp arī advokātu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01).Uz kvalificētas juridiskās pārstāvības nepieciešamību un tās īstenotājiem norādīts arī Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1978. gada 2. marta rezolūcijā 78(d.)Par juridisko palīdzību un konsultācijām". Tajā noteikts, ka par juridiskās palīdzības sniedzējiem vienmēr vajadzētu būt profesionālām un kvalificētām personām, kas nodarbojas ar juridisko praksi saskaņā ar valsts likumiem, it īpaši gadījumos, "kad šādas personas īstenota pārstāvība attiecīgajā valsts tiesā ir obligāta saskaņā ar valsts likumiem". Personai, cik vien tas iespējams, jāļauj pašai brīvi izvēlēties sev kvalificētu pārstāvi, tostarp advokātu.No Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikuma kopsakarības izriet, ka ikviena tiesības uz advokāta palīdzību saprotamas kā subjektīvās tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu, proti, personai nolūkā aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā ir tiesības saņemt tai nepieciešamo juridisko palīdzību no personām, kas ir ieguvušas attiecīgās zināšanas un iemaņas. Tiesības uz advokātu Satversmes 92. panta izpratnē, pirmkārt, ietver tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību un, otrkārt, valsts pienākumu šādu palīdzību sniegt personām, kuras pašas nevar to atļauties. Ikviens noziedzīgā nodarījumā apsūdzētais ir tiesīgs saņemt efektīvu bezmaksas kvalificētu juridisko palīdzību, ja viņam trūkst līdzekļu tās apmaksai. Tādas tiesības ir arī jebkurai mazturīgai personai visās lietās, kurās noteikta obligāta pārstāvība vai to prasa tiesvedības intereses (iespējamais lietas seku smagums un procesa sarežģītība). Šāds no Satversmes 92. panta izrietošais ikvienas personas tiesību uz advokāta palīdzību saturs nav izsmeļošs, tas var tikt paplašināts, bet ne ierobežots.
ECT lietā Eirija pret Īriju (Airey v. Ireland) noteica, ka Konvencijas 6. panta pirmā daļa dažkārt var uzlikt valstij pienākumu nodrošināt juridisko palīdzību gadījumos, kad tā ir nepieciešama, lai varētu efektīvi nodrošināt pieeju tiesai. "Tas var būt gadījumos, kad juridiskā pārstāvība ir obligāta, kā tas ir noteikts vairāku dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz dažādiem procesa veidiem, vai ņemot vērā procesa sarežģītību." Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants nostiprina tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības nodrošinājumu un taisnīgu tiesu. Šā panta trešajā daļā noteikts, ka "juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, ciktāl šāda palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu pieeju tiesai".
Šajā gadījumā analoģisks vērtējums būtu piešķirams arī aizstāvībai kriminālprocesā, jo tas, ka persona ir zvērināts advokāts, nepierāda to, ka jurists, kurš nav zvērināts advokāts, nevarētu būt labāk kvalificēts.
Minētajā gadījumā ar izklāstīto pierādās apstrīdētās likuma normas pretruna LR Satversmes 92. panta 1. un 4. teikumiem.
4.LR Satversmes 106.panta 1. teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Šajā gadījumā apstrīdētā likuma norma tieši un nepārprotami ierobežo iesniedzēja tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos – sniegt juridisku palīdzību personām kriminālprocesā, atbilstoši savām spējām, jo šīs tiesības ir piešķirtas ierobežotam personu lokam – zvērinātiem advokātiem.
Cilvēktiesību institūts uzskata, ka valstij ir leģitīma interese (mērķis), lai persona saņemtu kvalitatīvu juridisko palīdzību, tādējādi valsts varētu izvirzīt prasību, lai personas pārstāvji būtu attiecīgi juridiski kvalificēti. Tomēr šāda prasība nevar liegt personai tiesības uz pieeju tiesai, kuras ietvertas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta normā par tiesībām uz taisnīgu tiesu.(ST 2003.gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-10-01).
Kā arī, kā jau augstāk tika norādīts, zvērināta advokāta statuss vēl nav pierādījums tam, ka nevienam citam juristam nevarētu būt labākas spējas vai juridiskā kvalifikācija.
5.LR Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Apstrīdētā likuma norma, šajā gadījumā pierāda to, ka vienai konkrētai personu grupai – zvērinātiem advokātiem tiek piešķirtas lielākas tiesības, nekā citām personām. Tātad var secināt, ka zvērinātiem advokātiem tiek piešķirtas īpašas tiesības.
Diskriminācija ir situācija, kad pret kādu indivīdu vai indivīdu grupu notiek atšķirīga izturēšanās vai attieksme rases, dzimuma, etniskās piederības, politiskās vai reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citu pazīmju dēļ. Par diskrimināciju parasti sauc nevienlīdzīgu izturēšanos, kādu tiesību atņemšanu vai ierobežošanu, apspiešanu utt. Diskriminācija var būt arī netieša, ja kādas šķietami neitrālas pazīmes dēļ kāds indivīds var nokļūt neizdevīgā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem indivīdiem. Taču iespējams arī, ka atšķirīgā attieksme vai izturēšanās ir bijusi pamatota - tādā gadījumā tā nav uzskatāma par diskrimināciju(
lv.wikipedia.org/wiki/Diskriminācija)
.
Pamatojoties uz minēto var secināt, ka apstrīdētā likuma norma ir diskriminējoša, jo pārkāpj vienlīdzīgu attieksmi, pēc noteikta statusa, līdz ar ko tā ir pretrunā ar LR Satversmes 91. pantu.
Bez tam apstrīdētā norma ir tiešā un nepārprotamā pretrunā ar 2003. gada 6. oktobra Satversmes Tiesas spriedumu lietā Nr. 2003-08-01.
Minētajā spriedumā tika nospriests: Atzīt Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 96.panta otrās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam un spēkā neesošu no 2004.gada 1.marta, ja likumdevējs negrozīs advokātu darbības tiesisko regulējumu, lai tas atbilstu Eiropas Savienības un Eiropas Padomes standartiem un pilnā apjomā garantētu tiesības uz taisnīgu tiesu.
Izvērtējot apstrīdēto Kriminālprocesa likuma normu, proti, Kriminālprocesa likuma 79. panta 2. daļu, var konstatēt, ka šī likuma norma ir analoga Kriminālprocesa kodeksa normai, kura ar Satversmes Tiesas spriedumu tika atzītu par neatbilstošu Satversmei.
Izejot no minētā, doto sūdzību pamatojam uz visiem Satversmes Tiesas spriedumā norādītajiem secinājumiem.
.
Pamatojoties uz teikto, lūdzu Satversmes tiesu:
1)atzīt, ka Latvijas Kriminālprocesa likuma79. panta 2.daļa neatbilst Satversmes 89.pantam, 91.pantam, 92. panta 1. un 4. teikumam un 106. panta 1.teikumam
Pielikumā:
1. Konstitucionālās sūdzības (
pieteikuma
) noraksts.
2.Iesniedzēja reģistrācijas apliecības kopija;
3.LR UR lēmuma kopija;
4.4.Satversmes Tiesas sprieduma lietā Nr. 2003-08-01.
Biedrības „Neatkarīgais tiesiskās aizsardzības centrs” vārdā:
1. valdes priekšsēdētājs:________________________ / L. G/
2. valdes loceklis_____________________________/ V H/
